konfrontēt
konfrontēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju, tr. un darbības vārds; intransitīvs
konfrontēties darbības vārds; atgriezenisks
konfrontējums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Pratināt divas vai vairākas personas, vienlaikus vienā un tai pašā vietā, lai pārbaudītu (parasti pretrunīgu) liecību pareizumu.
PiemēriKonfrontēt ar apsūdzēto.
- Konfrontēt ar apsūdzēto.
- Nopratināt un konfrontēt svarīgākos lieciniekus.
2.Pretstatīt (ko, parasti krasi atšķirīgu); būt opozīcijā; konfliktēt.
PiemēriKonfrontēt pretējus viedokļus.
- Konfrontēt pretējus viedokļus.
- Atklāti konfrontēt ar priekšniecību.
- Konfrontēt skatītāju ar pagātni.