klauvēt
klauvēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; intransitīvs
1.Sitot (piem., pie durvīm, loga), radīt troksni, lai signalizētu.
PiemēriIlgi klauvēt.
- Ilgi klauvēt.
- Spēcīgi klauvēt.
- Klauvēt pie sienas.
1.1.Radīt troksni, atsitoties pret ko.
PiemēriLietus klauvē pie loga.
- Lietus klauvē pie loga.
2.formā: trešā persona Strauji, spēcīgi pukstēt, pulsēt.
PiemēriSirds klauvē.
- Sirds klauvē.
- Deniņos smagi klauvē pulss.
- Pakrūtē kaut kas klauvē ar spicu knābi, gluži kā dzenis pret satrunējušu koku..
Stabili vārdu savienojumiKlauvēt pie durvīm. Klauvēt pie kāda durvīm.
- Klauvēt pie durvīm idioma — būt tuvu; tuvoties (laika ziņā).
- Klauvēt pie kāda durvīm idioma — griezties ar lūgumu, aicinājumu pie kāda.