karafe
karafe dsk. ģen. -fu vai -fju lietvārds; sieviešu dzimte
Stikla trauks ar garu kaklu un stikla aizbāzni; šāds trauks kopā ar tā saturu.
PiemēriVeclaicīga karafe ar sudraba apdari.
- Veclaicīga karafe ar sudraba apdari.
- Uzlikt uz galda karafi ar ūdeni.
- Ieliet no karafes vīnu.
Cilme:No franču carafe, kam pamatā arābu ğarrāfa ‘vēderaina pudele’.