kūleņot
kūleņot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Vairākkārt mest kūleni, kūleņus.
PiemēriAktieri dziedāja, dejoja, kūleņoja.
- Aktieri dziedāja, dejoja, kūleņoja.
- Lēkt un kūleņot aiz prieka.
1.1.Krist, gāzties, metot vairākus kūleņus.
PiemēriKūleņot pa krauju uz leju.
- Kūleņot pa krauju uz leju.
1.2.pārnestā nozīmē Krist, vairākkārt griežoties apkārt.
PiemēriKūleņodamas krīt lapas.
- Kūleņodamas krīt lapas.
- Tad pēkšņi – sniegs! Viens mākonis ir pušu, Un, mīksti kūleņojot, pūkas krīt.
2.Nevienādā gaitā, klūpot un krītot, virzīties.
PiemēriKūleņot pa aizsnigušo ceļu.
- Kūleņot pa aizsnigušo ceļu.
- Redzu meiteni kūleņojam mātei pretī.
2.1.Vairākkārt klupt, krist, velties (parasti draiskuļojoties).
PiemēriBērni kūleņo pa balto sniegu, līksmojas.
- Bērni kūleņo pa balto sniegu, līksmojas.
- Pagalmā kūleņoja astoņi kucēni.
2.2.pārnestā nozīmē Strauji, nevienmērīgi izplatīties (par dabas parādībām).
PiemēriVējš kūleņodams metās koku puduros.
- Vējš kūleņodams metās koku puduros.