izlūks
izlūks lietvārds; vīriešu dzimte
izlūce dsk. ģen. -ču lietvārds; vīriešu dzimte
1.Izlūkdienesta darbinieks; spiegs.
PiemēriĀrvalstu izlūki.
- Ārvalstu izlūki.
- Kara laikā viņa bija izgājusi īpašu izlūku skolu.
1.1.formā: vīriešu dzimte Cilvēks, kas izlūko (1).
PiemēriJūras dzelmju izlūks.
- Jūras dzelmju izlūks.
- Naftas atradņu izlūki.
- Strādāt kopā ar reto putnu ligzdošanas vietu izlūkiem.