izkrist
izkrist -krītu, -krīti, -krīt, pag. -kritu intransitīvs, darbības vārds
izkritiens vīriešu dzimte, lietvārds
1.Krītot izvirzīties (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriIzkrist no rokām.
1.1.Atdalīties (no kāda veseluma) un izslīdēt, nokrist.
PiemēriNo loga rāmja izkrita stikls.
2.Atdalīties (no ķermeņa).
PiemēriBērnam izkrita piena zobs.
Stabili vārdu savienojumiBērns izkrita.
2.1.Izveidoties (kur) un atdalīties.
PiemēriIzkrīt nogulsnes.
3.Iegūstot nepietiekamu novērtējumu, nenokārtot (eksāmenu, pārbaudījumu u. tml.); netikt virzītam tālāk (piem., konkursā, skatē).
PiemēriIzkrist eksāmenā.
3.1.Nebūt, nenotikt (par ko plānotu, paredzētu).
PiemēriNo saraksta izkrita vairāki vilcieni.
3.2.Neiekļauties; atpalikt no citiem.
PiemēriIzkrist no aprites, no ritma.
Stabili vārdu savienojumiIzkrist no galvas. Izkrist no lomas. Izkrist no prāta.