izkārpīt
izkārpīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; transitīvs
1.Kārpot (zemi, sniegu), izdabūt (ko).
PiemēriSērsnā stirnas nespēj izkārpīt barību.
- Sērsnā stirnas nespēj izkārpīt barību.
- Vistas no zemes izkārpīja graudus.
1.1.Kārpot izveidot (ko).
PiemēriSuns izkārpījis bedri.
- Suns izkārpījis bedri.
1.2.Kārpot izjaukt, izpostīt.
PiemēriIzkārpīt zemi.
- Izkārpīt zemi.
- Vistas izkārpījušas puķu dobi.