izkārpīt
izkārpīt -u, -i, -a, pag. -īju transitīvs, darbības vārds
1.Kārpot (zemi, sniegu), izdabūt (ko).
PiemēriSērsnā stirnas nespēj izkārpīt barību.
1.1.Kārpot izveidot (ko).
PiemēriSuns izkārpījis bedri.
1.2.Kārpot izjaukt, izpostīt.
PiemēriIzkārpīt zemi.