izjaukt
izjaukt -jaucu, -jauc, -jauc, pag. -jaucu darbības vārds; transitīvs
1.Sadalot atsevišķās daļās (piem., izārdot, salaužot, sagraujot), likvidēt.
PiemēriIzjaukt baļķu sienu, pārsegumus.
- Izjaukt baļķu sienu, pārsegumus.
- Izjaukt veco aploku.
- Celtnieki izjauca tiltu.
1.1.Sadalīt sastāvdaļās (piem., ierīci, mehānismu).
PiemēriIzjaukt šujmašīnas mehānismu.
- Izjaukt šujmašīnas mehānismu.
- Izjaukt pulksteni, velosipēdu, motociklu.
- Meistars izjauca radioaparātu.
2.Padarīt nekārtīgu, sajaukt.
PiemēriIzjaukt frizūru, matus.
- Izjaukt frizūru, matus.
- Izjaukt skapī visas drēbes.
3.Panākt, ka nenotiek vai sabojāt (kādu norisi, pasākumu).
PiemēriIzjaukt kāzas, viesības.
- Izjaukt kāzas, viesības.
- Pieaugušie izjauca bērnu rotaļas.
- Lietus izjauca ekskursiju.
3.1.Panākt, ka izbeidzas, izzūd (piem., attiecības starp cilvēkiem).
PiemēriIzjaukt draudzību.
- Izjaukt draudzību.
- Jaunieša cerības un laimi izjauca slimība.
3.2.Panākt, ka izbeidz pastāvēt (cilvēku vienota kopa).
PiemēriIzjaukt ģimeni.
- Izjaukt ģimeni.
3.3.Panākt, ka izbeidzas (kāds stāvoklis).
PiemēriIzjaukt ierasto kārtību.
- Izjaukt ierasto kārtību.
- Tādā veidā tika izjaukts dabas līdzsvars.