izgulēt
izgulēt -guļu, -guli, -guļ, pag. -gulēju transitīvs, darbības vārds
1.Guļot apmierināt vajadzību pēc miega, arī atpūtas.
PiemēriIzgulēt miegu.
1.1.Guļot atbrīvoties (no slimības, slimīga stāvokļa).
PiemēriIzgulēt gripu.
1.2.Pārciest, izslimot (slimību).
PiemēriIzgulēt nieru iekaisumu.
2.Ilgāku laiku izmantojot gulēšanai, sabojāt (piem., dīvānu), radot (tajā) padziļinājumus, bedres u. tml.
PiemēriLīdz pēdējam izgulēts dīvāns.
2.1.Ilgi guļot vienā un tajā pašā stāvoklī, radīt izgulējumu (kādā ķermeņa daļā).
PiemēriIzgulēt muguru.
2.2.formā: trešā persona Ilgāku laiku atrodoties virsū, izbojāt (piem., labību) – par ūdeni, sniegu.
PiemēriPavasara pali izgulējuši ziemājus.
3.Gulēt (daudzās vai visās vietās); pārlaist, aizvadīt nakti (kur).
PiemēriIzgulēt visus grāvjus.