ievērot
ievērot [ìevȩ̀ruôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
1.Uztvert (ar redzi), ieraudzīt; uztvert, atšķirt no citiem (pēc kādām pazīmēm); iegaumēt.
PiemēriIevērot uz galda zīmīti.
- Ievērot uz galda zīmīti.
- Ievērot uz piedurknes traipu.
- Ievērot aizdomīgu cilvēku.
- Ievērot runīgo autobusa pasažieri.
- Ievērot automobiļa marku.
1.1.Pamanīt; atklāt.
PiemēriIevērot, ka dēlu kas nomāc.
- Ievērot, ka dēlu kas nomāc.
- Ievērot, ka bites taisās spietot.
- Zinātnieki ievērojuši, ka ūdensaugi samazina ūdens piesārņojumu.
1.2.Pievērst uzmanību (kam), izrādīt interesi (par ko).
PiemēriSākt ievērot izskatīgo jaunekli.
- Sākt ievērot izskatīgo jaunekli.
- Mākslinieces darbi izstādē tika ievēroti.
2.Rīkoties saskaņā (ar noteikumiem, norādījumiem, principiem u. tml.).
PiemēriIevērot likumus, iekšējās kārtības noteikumus.
- Ievērot likumus, iekšējās kārtības noteikumus.
- Ievērot disciplīnu.
- Ievērot diētu.
- Ievērot neitralitāti.
Stabili vārdu savienojumiIevērot distanci.
- Ievērot distanci — izturēties rezervēti, nenodibinot tuvākas attiecības.
- Ievērot lūgumu (arī vēlēšanos u. tml.) — uzklausīt un izpildīt lūgumu, vēlēšanos u. tml.
2.1.Ņemt vērā (ko).
PiemēriIevēro – nevienam ne vārda!
- Ievēro – nevienam ne vārda!
- Jāievēro, ka, ogas ilgi vārot, vitamīnu daudzums samazinās.
Stabili vārdu savienojumiIevērot klusumu.
- Ievērot klusumu — netrokšņot, skaļi nerunāt, nesmieties u. tml.