iedurt
iedurt -duru, -dur, -dur, pag. -dūru darbības vārds
1.transitīvs Durot ievirzīt (kur iekšā ko smailu, asu); iestiprināt (kur iekšā asu priekšmetu).
PiemēriIedurt adatu.
1.1.Neviļus, negribēti ievirzīt (miesā ko asu, smailu), nodarot sāpes, ievainojot.
PiemēriIedurt rokā skabargu.
1.2.Ievirzīt (kur iekšā ko smailu, asu).
PiemēriIedurt pirkstu grāmatā.
1.3.Vērst lejup (piem., skatienu); virzīt uz leju (ķermeņa daļu).
PiemēriIedurt skatienu grīdā.
2.intransitīvs; formā: trešā persona Spēji izraisīties (par asām sāpēm); spēji iesāpēties.
PiemēriMugurā iedur asa sāpe.
2.1.pārnestā nozīmē; kopā ar: "sirdī" vai "krūtīs" Pēkšņi izraisīt sāpīgu pārdzīvojumu; pēkšņi izraisīties (par sāpīgu pārdzīvojumu); iedurties.
PiemēriApvainojums iedur sirdī.