glūnēt
glūnēt glūnu, glūni, glūn, pag. glūnēju intransitīvs, darbības vārds
1.Slepus skatīties, novērot.
PiemēriGlūnēt aiz stūra.
1.1.Skatīties, paužot nedraudzīgu, arī naidīgu attieksmi.
PiemēriGlūnēt caur pieri.
2.formā: trešā persona Slepus skatīties uz medījumu, gaidot izdevīgu brīdi, lai tam pēkšņi uzbruktu (par dzīvniekiem).
PiemēriKaķis glūn uz baložiem.