glūnēt
glūnēt glūnu, glūni, glūn, pag. glūnēju darbības vārds; intransitīvs
1.Slepus skatīties, novērot.
PiemēriGlūnēt aiz stūra.
- Glūnēt aiz stūra.
- Glūnēt pa durvju šķirbu.
1.1.Skatīties, paužot nedraudzīgu, arī naidīgu attieksmi.
PiemēriGlūnēt caur pieri.
- Glūnēt caur pieri.
- Glūnošas acis.
- pārnestā nozīmē Trūkums glūnēja no katra kakta.
2.formā: trešā persona Slepus skatīties uz medījumu, gaidot izdevīgu brīdi, lai tam pēkšņi uzbruktu (par dzīvniekiem).
PiemēriKaķis glūn uz baložiem.
- Kaķis glūn uz baložiem.
- Vilks krūmos glūn uz aitām.