ducināt
ducināt darbības vārds
dūcināt 3. pers. -ina, pag. -ināja darbības vārds
ducinājums lietvārds; vīriešu dzimte
dūciens lietvārds; vīriešu dzimte
1.intransitīvs Vairākkārt radīt pastipru, dobju, samērā ilgstošu troksni (par pērkonu, šāvieniem tālumā, mašīnām, transportlīdzekļiem).
PiemēriSāk ducināt lielgabali.
2.transitīvs Panākt, būt par cēloni, ka (kas) pastipri, dobji, samērā ilgstoši skan, dūc.
PiemēriZirgs ar pakaviem ducina zemi.