ducināt
ducināt darbības vārds
dūcināt 3. pers. -ina, pag. -ināja darbības vārds
ducinājums lietvārds; vīriešu dzimte
dūciens lietvārds; vīriešu dzimte
1.intransitīvs Vairākkārt radīt pastipru, dobju, samērā ilgstošu troksni (par pērkonu, šāvieniem tālumā, mašīnām, transportlīdzekļiem).
PiemēriSāk ducināt lielgabali.
- Sāk ducināt lielgabali.
- Pamalē ducina pērkons.
- Tīrumā dūcina traktors.
- Uz ielas jau dūcina automašīnas.
2.transitīvs Panākt, būt par cēloni, ka (kas) pastipri, dobji, samērā ilgstoši skan, dūc.
PiemēriZirgs ar pakaviem ducina zemi.
- Zirgs ar pakaviem ducina zemi.
- Dūcināt ērģeles.