domāt
domāt [duõmât] -āju, -ā, -ā, pag. -āju darbības vārds
1.intransitīvs Izziņas darbībā censties noskaidrot īstenības parādības, to būtību, veidot slēdzienus, secinājumus par tām.
PiemēriSaspringti domāt.
1.1.transitīvs Izziņas darbībā pievērsties (kādam jautājumam); rast (piem., atbildi, atrisinājumu).
PiemēriDomāt, ko darīt.
1.2.intransitīvs Censties izprast, analizēt bijušo un nākotnē iespējamo.
PiemēriDomāt par savām kļūmēm.
1.3.intransitīvs Atmiņā, iztēlē veidot tēlus, ainas; atcerēties, iztēloties.
PiemēriDomāt par sastapto cilvēku, aizvadīto dienu.
2.transitīvs Likties, šķist, būt pārliecinātam (par ko); būt uzskatam, vērtējumam (par ko, par kādu).
PiemēriDomāt, ka vairs tālu nav jāiet.
Stabili vārdu savienojumiJādomā; domājams.
3.intransitīvs Rūpēties, gādāt (par kādu, par ko).
PiemēriVienmēr domāt par savu bērnu nākotni.
4.transitīvs Būt nolūkam; nolemt, arī iecerēt, gatavoties (ko darīt).
PiemēriDomāju braukt ciemos.
Stabili vārdu savienojumiDomāts – darīts.
Stabili vārdu savienojumiDomāt (tikai) par savu ādu. Kas to būtu domājis! Ko domā! Vedas domāt.