brakšķēt
brakšķēt 3. pers. brakšķ, pag. brakšķēja darbības vārds; intransitīvs
brakšķis lietvārds; vīriešu dzimte
brakšķoņa lietvārds; sieviešu dzimte
Radīt īslaicīgu, asu troksni, kāds rodas, piem., lūstot zaram, plaisājot ledum; atskanēt šādam troksnim.
PiemēriLiepu zari vējā brakšķ.