brakšķēt
brakšķēt 3. pers. brakšķ, pag. brakšķēja intransitīvs, darbības vārds
brakšķis vīriešu dzimte, lietvārds
brakšķoņa sieviešu dzimte, lietvārds
Radīt īslaicīgu, asu troksni, kāds rodas, piem., lūstot zaram, plaisājot ledum; atskanēt šādam troksnim.
PiemēriLiepu zari vējā brakšķ.