brākšķēt
brākšķēt 3. pers. brākšķ, pag. brākšķēja darbības vārds; intransitīvs
brākšķis lietvārds; vīriešu dzimte
brākšķoņa s. lietvārds
Radīt spēcīgu troksni, kāds rodas, piem., gāžoties lielākiem (parasti koka) priekšmetiem; atskanēt šādam troksnim.
PiemēriBrākšķot lūst priede.