blākšķēt
blākšķēt 3. pers. blākšķ, pag. blākšķēja darbības vārds; intransitīvs
blākšķis lietvārds; vīriešu dzimte
Radīt skaļu dobju troksni (piem., par ko smagu, kas pret ko atsitas).
PiemēriDēļi kraujot blākšķ.
- Dēļi kraujot blākšķ.
- Durvis aizcērtoties blākšķ.
- No jumta blākšķot nokrīt sniegs.