biedēt
biedēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Būt par baiļu, nedrošības, nomāktības u. tml. cēloni; baidīt.
PiemēriBiedē spēcīgais negaiss.
- Biedē spēcīgais negaiss.
- Bērnus biedē tumsa.
- Biedē doma, ka var notikt kas ļauns.
- Grūtības viņu nebiedē.
- Biedējoša ziņa.
1.1.Censties izraisīt (kādā) bailes.
PiemēriBiedēt bērnu ar bubuli.
- Biedēt bērnu ar bubuli.
2.Brīdināt (parasti draudot).
PiemēriBiedēt ar izrēķināšanos.
- Biedēt ar izrēķināšanos.
- Biedēt ar ieroci.