ausainis
ausainis -ņa, dsk. ģen. -ņu lietvārds; vīriešu dzimte
1.Dzīvnieks ar lielām ausīm.
PiemēriGar mežmalu aizcilpoja ausainis.
- Gar mežmalu aizcilpoja ausainis.
1.1.sarunvaloda Neattapīgs cilvēks.
PiemēriTas nu gan ir ausainis!
- Tas nu gan ir ausainis!
- Tātad varēju ieaicināt jūs kādā kafejnīcā, bet nu kā īsts ausainis esmu palaidis šo labo izdevību vējā.