apveltīt
apveltīt -veltīju, -veltī, -veltī, arī -veltu [-vȩ̀ltu], -velti, -velta [-vȩ̀lta], pag. -veltīju darbības vārds; transitīvs
1.Apdāvināt.
PiemēriApveltīt savus tuviniekus Ziemassvētkos ar dāvanām.
- Apveltīt savus tuviniekus Ziemassvētkos ar dāvanām.
1.1.Piešķirt (kādam) izcilas spējas, dotības, talantu u. tml.; būt ar šādām īpašībām.
PiemēriDaba viņu bija apveltījusi ar izcilu prātu.
- Daba viņu bija apveltījusi ar izcilu prātu.
- Apveltīts ar lielu talantu.
1.2.Veltot (kādam vārdus, skatienu, smaidu u. tml.), paust emocionālu attieksmi (pret to).
PiemēriApveltīt ar mīļiem vārdiem.
- Apveltīt ar mīļiem vārdiem.
- Apveltīt ar laipnībām.
- Apveltīt ar nicīgu smīnu.