apturēt
apturēt -turu, -turi, -tur, pag. -turēju darbības vārds; transitīvs
1.Likt apstāties; neļaut virzīties tālāk; panākt, ka apstājas; apstādināt.
PiemēriApturēt draudzeni uz ielas.
- Apturēt draudzeni uz ielas.
- Apturēt automašīnu uz ceļa.
- Apturēt demonstrantu gājienu.
- Policija aptur satiksmes noteikumu pārkāpēju.
2.Pārtraukt (mašīnas, mehānisma) darbību; apstādināt (ko).
PiemēriApturēt konveijeru.
- Apturēt konveijeru.
- Apturēt virpu.
- Apturēt elektrības piegādi.
- Apturēt ūdens plūšanu pāri dambim.
- Apturēt deguna asiņošanu.
2.1.intransitīvs Pieturēt (par transportlīdzekli).
PiemēriAutobuss apturēja.
- Autobuss apturēja.
3.Likt pārtraukt; neļaut veikt, turpināt (darbību, procesu).
PiemēriApturēt rūpnīcas celtniecību.
- Apturēt rūpnīcas celtniecību.
- Apturēt tiesas procesu.
- Apturēt organizācijas darbību.
- Apturēt žurnāla izdošanu.
- Apturēt runātāju.
Stabili vārdu savienojumiApturēt pusvārdā.
- Apturēt pusvārdā — pārtraukt (kādu), neļaujot pabeigt sakāmo.
3.1.Nepieļaut (ko).
PiemēriApturēt likuma spēkā stāšanos.
- Apturēt likuma spēkā stāšanos.
- Apturēt direktora rīkojumu.
3.2.Nepieļaut, aizkavēt (kā) izplatīšanos.
PiemēriApturēt gripas epidēmiju.
- Apturēt gripas epidēmiju.
Stabili vārdu savienojumiApturēt uguni.
- Apturēt uguni — pārtraukt, izbeigt liesmu virzību, izplatīšanos.
Stabili vārdu savienojumiApturēt vēstures ratu.
- Apturēt vēstures ratu idioma — pārtraukt notikumu vēsturisko attīstību.