apbūve
apbūve dsk. ģen. -vju lietvārds; sieviešu dzimte
1.Darbība, process, arī rezultāts → apbūvēt.
PiemēriNetālu no ezera sākusies apbūve.
1.1.īpašības vārda nozīmē; formā: ģenitīvs Tāds (zemes gabals, teritorija), ko paredzēts apbūvēt.
PiemēriApbūves laukums.