aizskart
aizskart -skaru, -skar, -skar, pag. -skāru darbības vārds; transitīvs
aizskārums lietvārds; vīriešu dzimte
1.Viegli pieskarties.
PiemēriAizskart ar plecu garāmgājēju.
- Aizskart ar plecu garāmgājēju.
- Zars aizskar automašīnas jumtu.
- pārnestā nozīmē Spirgta vēsma aizskar pieri.
1.1.Sākt lietot.
PiemēriBērni nedrīkst aizskart tēva lietas.
- Bērni nedrīkst aizskart tēva lietas.
- Ēdiens uz galda nav aizskarts.
- Naudu Lapas noglabā kā neaizskaramu. Cik vairs ilgi – nāks slimnīcas un ārsta rēķins.
2.Aizvainot, arī pazemot.
PiemēriAizskart ar apvainojošām piezīmēm.
- Aizskart ar apvainojošām piezīmēm.
- Aizskart saimnieka goda jūtas.
- Justies aizskartam.
- Uzdot aizskarošus jautājumus.
Stabili vārdu savienojumiAizskart godu.
- Aizskart godu — celt neslavu; pazemot.
3.Apdraudēt, ierobežot.
PiemēriAizskart valsts intereses.
- Aizskart valsts intereses.
- Aizskart kāda tiesības.
4.Pieminēt, neilgi pakavēties (pie kāda jautājuma, temata).
PiemēriAizskart sarunā arī kara laiku.
- Aizskart sarunā arī kara laiku.
- Rakstā aizskarts maz izpētīts jautājums.