žūžot
žūžot -oju, -o, -o, pag. -oju intransitīvs, darbības vārds
1.Radīt ilgstošu, nepārtrauktu, klusu skaņu kopumu (piem., par vēju, koku zariem vējā); atskanēt šādai skaņai.
PiemēriPie upes žūžo viegls vējiņš.
1.1.Runāt (parasti klusā, liegā, maigā balsī).
PiemēriSaldi žūžot ausī.
2.transitīvs Liegi, maigi šūpot, parasti dziedot.
PiemēriMāte nēsā bērnu uz rokām, žūžo, skūpsta.