šņākuļot
šņākuļot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Vairākkārt šņākt1.
PiemēriSuns rūc, krāc un šņākuļo.
- Suns rūc, krāc un šņākuļo.
- Bērni bieži vien šņākuļo caur deguntiņu.
1.1.sarunvaloda Gulēt miegā (šņācot).
PiemēriZīdainis saldi šņākuļo savā gultiņā.
- Zīdainis saldi šņākuļo savā gultiņā.
- Puisis miegā šņākuļoja.
2.formā: trešā persona Vairākkārt, ilgāku laiku šņākt2.
PiemēriNetālu šņākuļo jūra.
- Netālu šņākuļo jūra.
- Kafijas automāts jautri šņākuļo un burbuļo.