šķaudīt
šķaudīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; intransitīvs
1.Deguna gļotādas kairinājuma dēļ ar troksni izgrūst gaisu spēcīgā, īsā izelpā.
PiemēriPēc saaukstēšanās sākt šķaudīt un klepot.
- Pēc saaukstēšanās sākt šķaudīt un klepot.
- Šķaudot aizlikt roku mutei priekšā.
1.1.pārnestā nozīmē Radīt aprautas, šņācošas skaņas, rodoties darbības traucējumiem (piem., par ierīcēm, mehānismiem).
PiemēriMotors sprauslo un šķauda.
- Motors sprauslo un šķauda.