ņurdēt
ņurdēt ņurdu, ņurdi, ņurd, pag. ņurdēju darbības vārds; intransitīvs
ņurdiens lietvārds; vīriešu dzimte
ņurdoņa lietvārds; sieviešu dzimte
1.Radīt vibrējošas rīkles skaņas, piem., paužot neapmierinātību, draudus (par dažiem dzīvniekiem).
PiemēriSuns sāk ņurdēt.
- Suns sāk ņurdēt.
2.Radīt neskaidras paklusas skaņas, paužot dažādas emocijas; neskaidri, paklusu runāt.
PiemēriĪgni, neapmierināti ņurdēt.
- Īgni, neapmierināti ņurdēt.
- Labpatikā ņurdēt.
- Viņš ņurd, pūš un cenšas tikt sēdus.
2.1.transitīvs Neskaidri, paklusu runāt, teikt (ko).
PiemēriŅurdēt kaut ko zem deguna.
- Ņurdēt kaut ko zem deguna.
- Puisis negribēja mosties, vien ņurdēja, lai atbraucot vēlāk.