švīkstēt
švīkstēt 3. pers. švīkst, pag. švīkstēja darbības vārds; intransitīvs
švīkstiens lietvārds; vīriešu dzimte
švīkstoņa lietvārds; sieviešu dzimte
Radīt samērā klusu troksni (piem., par ko tādu, kas virzās strauji, cieši pa kā virsmu, arī pa gaisu); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriIelās švīkst riepas.