zvanīt
zvanīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; intransitīvs
1.Radīt augstu, parasti spalgu, skaņu (piem., par metāla priekšmetiem); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriVecgada vakarā zvanīja baznīcas zvani.
1.1.Radīt augstu, parasti spalgu, skaņu (piem., plīstošiem stikliem).
PiemēriBlakus esošās vibrācijas dēļ sekcijā zvana glāzes.
1.2.Radīt augstu, parasti spalgu, skaņu (piem., putniem).
PiemēriDzeguze zvana.
2.transitīvs Darbinot zvanu, panākt, ka tas rada skaņu.
PiemēriZvaniķis zvana baznīcas zvanus.
3.Darbinot signālierīci, radīt noteiktas frekvences skaņu; atskanēt šādai skaņai.
PiemēriPulkstenis zvana katru stundu un pusstundu.
4.Darbinot mehānisku ierīci, panākt, ka cita signālierīce rada skaņas; saukt kādu pie telefona.
PiemēriZvanīt uzziņu dienestam.
Stabili vārdu savienojumiAusis zvana. Ausīs zvana.