zvanīt
zvanīt -u, -i, -a, pag. -īju darbības vārds; intransitīvs
1.Radīt augstu, parasti spalgu, skaņu (piem., par metāla priekšmetiem); atskanēt šādam troksnim.
PiemēriVecgada vakarā zvanīja baznīcas zvani.
- Vecgada vakarā zvanīja baznīcas zvani.
1.1.Radīt augstu, parasti spalgu, skaņu (piem., plīstošiem stikliem).
PiemēriBlakus esošās vibrācijas dēļ sekcijā zvana glāzes.
- Blakus esošās vibrācijas dēļ sekcijā zvana glāzes.
1.2.Radīt augstu, parasti spalgu, skaņu (piem., putniem).
PiemēriDzeguze zvana.
- Dzeguze zvana.
2.transitīvs Darbinot zvanu, panākt, ka tas rada skaņu.
PiemēriZvaniķis zvana baznīcas zvanus.
- Zvaniķis zvana baznīcas zvanus.
3.Darbinot signālierīci, radīt noteiktas frekvences skaņu; atskanēt šādai skaņai.
PiemēriPulkstenis zvana katru stundu un pusstundu.
- Pulkstenis zvana katru stundu un pusstundu.
- Telefons zvana.
4.Darbinot mehānisku ierīci, panākt, ka cita signālierīce rada skaņas; saukt kādu pie telefona.
PiemēriZvanīt uzziņu dienestam.
- Zvanīt uzziņu dienestam.
- Zvanīt uz darbu.
Stabili vārdu savienojumiAusis zvana. Ausīs zvana.
- Ausis zvana — saka, ja šķietami dzird skaņas (psihisku vai fizioloģisku iemeslu dēļ).
- Ausīs zvana — saka, ja šķietami dzird skaņas (psihisku vai fizioloģisku iemeslu dēļ).