virtene
virtene dsk. ģen. -ņu lietvārds; sieviešu dzimte
1.Noteiktā secībā saistītu, savītu, savērtu u. tml. nelielu vienveidīgu priekšmetu kopums, virkne.
PiemēriSīpolu virtene pie sienas.
- Sīpolu virtene pie sienas.
- Pērļu virtene.
- Spuldzīšu virtenes rotāja egli.
1.1.Līnijā, virknē novietots (piem., vienveidīgu veidojumu, augu) kopums.
PiemēriKuģu virtenes noenkurotas ostā.
- Kuģu virtenes noenkurotas ostā.
- Garām aizbrauca vilciena vagonu virtene.
- Gar ceļmalu sastādītā egļu virtene aizturēja motoru skaņas.
1.2.Līnijā, virknē izkārtojies (cilvēku vai dzīvnieku) kopums.
PiemēriUz skatuves izkārtojušās dejotāju virtenes.
- Uz skatuves izkārtojušās dejotāju virtenes.
- Velosipēdistu virtene turpināja ceļu kalnup.
- Bezdelīgu virtene sasēdusies uz elektrības vadiem.
1.3.Tekstā, rindā sakārtots (burtu, skaitļu) kopums.
PiemēriBurtu virtene.
- Burtu virtene.
- Zilbju virtene.
- Sakārtot skaitļus pieaugošā virtenē.
- Beidzot viņa vārdu virtene pārtrūka!