virs
virs prievārds; kopā ar: ģenitīvs
1.Norāda uz vietu (kā) virspusē, uz kuras vai augstāk par kuru kas atrodas, ir novietots, noris.
PiemēriVirs koku galotnēm lidinājās putni.
1.1.Norāda uz vietu (kā) virspusē, attiecībā pret kuru kas virzās, novietojas, ko virza, novieto.
PiemēriLikt kastes vienu virs otras.
Stabili vārdu savienojumiJumts virs galvas.
2.Norāda, ka (kas) pārsniedz (kādu, piem., rādītāju, daudzumu, skaitu).
PiemēriDesmit grādi virs nulles.