vibrēt
vibrēt 3. pers. -ē, pag. -ēja darbības vārds; intransitīvs
1.Mehāniski, viegli svārstīties, trīcēt1 – par priekšmetu, konstrukciju u. tml.
PiemēriUrbjmašīna sāk vibrēt.
- Urbjmašīna sāk vibrēt.
- Vijoles stīgas vibrē.
- No šāvienu trokšņa vibrēja logu rūtis.
1.1.Viegli svārstīties, trīcēt2 – par kā, piemēram, gaismas, skaņas izplatīšanos, stāvokli, arī par balsi.
PiemēriGaisā vibrē taures skaņas.
- Gaisā vibrē taures skaņas.
- Ezerā vibrē mēness atspulgs.
- Dziedāt vibrējošā balsī.
Cilme:No latīņu vibrāre ‘trīcēt, svārstīties’.