vārdot
vārdot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; transitīvs
1.joma: etnogrāfija Ārstēt (parasti slimības), arī iedarboties (piem., uz apkārtējo vidi, gariem), izmantojot maģiskus rituālus, parasti, runājot, dziedot maģiskus tekstus; riebt, pūšļot.
PiemēriVārdot rozi.
- Vārdot rozi.
- intransitīvs Vecāmāte pratusi vārdot.
2.sarunvaloda Neatlaidīgi runāt, lai pārliecinātu (kādu), parasti ko darīt, izturēties kādā veidā.
PiemēriTirgonis vārdoja, vārdoja pircēju, bet pierunāt nespēja.
- Tirgonis vārdoja, vārdoja pircēju, bet pierunāt nespēja.
- Tētis ilgi vārdoja mammu.