uzdot
uzdot [uzduôt] -dodu, -dod, -dod, pag. -devu darbības vārds
1.transitīvs Likt (darīt, veikt ko), parasti obligāti, saistībā ar pienākumu.
PiemēriUzdot policijai notvert vainīgo.
1.1.Likt (ko veikt, apgūt u. tml.) saistībā ar mācību procesu.
PiemēriUzdot atrisināt uzdevumu.
1.2.Likt atbildēt (uz jautājumu); izvirzīt (jautājumu).
PiemēriUzdot jautājumus lieciniekiem.
1.3.Ierosināt, mudināt rast atminējumu, risinājumu.
PiemēriUzdot bērniem mīklu.
2.transitīvs Pateikt, darīt zināmas (piemēram, kādas ziņas).
PiemēriUzdot savu adresi.
2.1.Pieteikt (kādu), arī darīt zināmu (ko par kādu).
PiemēriUzdot kaimiņu par liecinieku tiesā.
2.2.Izveidot, noteikt (piemēram, kādas ierīces programmu, sistēmas stāvokli).
PiemēriTehnoloģiskā iekārta strādā pēc uzdotās programmas.
3.transitīvs Nodziedāt, atskaņot (parasti korim) vajadzīgajā augstumā izpildāmā skaņdarba pirmo skaņu (skaņas).
PiemēriUzdot toni ar kamertoni.
4.transitīvs Uzcelt, padot (piemēram, ar dakšām) augšā (kur, arī kam).
PiemēriUzdot sienu uz kūtsaugšas.
5.sarunvaloda, intransitīvs Iesist, parasti spēcīgi (kādam, pa ko).
PiemēriUzdot zirgam ar pātagu.
Stabili vārdu savienojumiUzdot pa purnu.
6.sarunvaloda, intransitīvs Pārtraukt ko veikt, nespējot turpināt iesākto.
PiemēriNespējot atrast darbu, vīrietis bieži vien uzdod.
6.1.transitīvs Pārtraukt (ko) veikt, nespējot (to) turpināt.
PiemēriUzdot cīņu.
6.2.Nespēt normāli darboties pārpūles dēļ (par orgāniem, ķermeņa daļām).
PiemēriAcis sāk uzdot.
Stabili vārdu savienojumiNervi uzdod.
Stabili vārdu savienojumiUzdot gāzi.