urbināt
urbināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju darbības vārds; transitīvs
1.Grozot un spiežot (parasti ko smailu irdenā, mīkstā slānī), radīt (tajā) iespiedumu, iedobumu, caurumu.
PiemēriAr spieķi urbināt zemi.
- Ar spieķi urbināt zemi.
- Nekvalitatīvu apmetumu var urbināt ar pirkstu.
- Ar nazi urbināt mizas gabalā caurumu.
2.Censties izdabūt, parasti ar ko smailu (ko no kurienes, piemēram, spraugas).
PiemēriUrbināt zāli no bruģakmeņu spraugām.
- Urbināt zāli no bruģakmeņu spraugām.
- Bērns urbina no kliņģera ārā rozīnes.
2.1.Tīrīt (piemēram, dobumu), bakstot vai grozot (tajā ko smailu).
PiemēriAr irbulīti urbināt zobu starpas.
- Ar irbulīti urbināt zobu starpas.
- Zēns ar pirkstu urbina degunu.
- intransitīvs Ar mazo pirkstiņu urbināt ausī.