Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca
58 266 šķirkļi
urķēt
urķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Vairākkārt skarot (parasti ar ko smailu), bakstīt, jaukt; rušināt.
PiemēriUrķēt kamīnā ogles.
  • Urķēt kamīnā ogles.
1.1.Urbināt.
PiemēriAr pirkstu urķēt degunu.
  • Ar pirkstu urķēt degunu.
1.2.pārnestā nozīmē Urdīt.
PiemēriMani urķēja neatlaidīga doma.
  • Mani urķēja neatlaidīga doma.
Cilme:No lejasvācu forken ‘ar dakšām celt, durt’.