tupēt
tupēt tupu, tupi, tup, pag. tupēju darbības vārds; intransitīvs
1.Atrasties stāvoklī, kad ķermeņa augšdaļa balstās uz gūžas un ceļgala locītavās saliektām kājām vai uz ceļgaliem.
PiemēriTupēt pie dobes un ravēt.
- Tupēt pie dobes un ravēt.
- Viņa tupēja uz grīdas un meklēja nokritušo adatu.
- Agrāk skolēniem par nepaklausību lika tupēt uz zirņiem.
1.1.Atrasties stāvoklī, kad ķermenis balstās (uz kā) ar saliektām, ķermenim pievilktām kājām (par dzīvniekiem).
PiemēriUz palodzes tup kaķis.
- Uz palodzes tup kaķis.
- Suns tupēja uz mājas sliekšņa.
- Uz laktas tupēja vistas.
- Zīlītes tup koka zaros.
1.2.Sēdēt (parasti uz kā zema).
PiemēriTupēt uz ķeblīša.
- Tupēt uz ķeblīša.
- Mazulis tupēja uz rotaļu zirdziņa un šūpojās.
1.3.Atrasties, uzturēties (kādā vietā) sēžot.
PiemēriUz ledus tup zemledus makšķernieki.
- Uz ledus tup zemledus makšķernieki.
2.sarunvaloda Ilgstoši uzturēties (kur), piem., negribēti, arī nelietderīgi.
PiemēriTupēt autobusa pieturā, sapulcē.
- Tupēt autobusa pieturā, sapulcē.
- Ilgi tupēt automašīnu sastrēgumā.
- Viņa tikai tupēja mājās.
- Cik var tupēt aukstumā un tumsā?
- Jaunietis augām dienām tup pie datora.
- ..tēvs tup bibliotēkās, raksta un mokās ar galvassāpēm..
2.1.Atrasties apcietinājumā, cietumā.
PiemēriTupēt cietumā vairākus gadus.
- Tupēt cietumā vairākus gadus.
Stabili vārdu savienojumiTupēt (kādam) uz kakla. Tupēt aizkrāsnē.
- Tupēt (kādam) uz kakla idioma — sarunvaloda būt (kādam) par apgrūtinājumu (parasti materiālajā ziņā); izmantot savtīgi (kāda) materiālās vērtības.
- Tupēt aizkrāsnē idioma — nievājoša ekspresīvā nokrāsa būt kūtram, pasīvam.