trokšņot
trokšņot [trùokšņuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Ar savu runu, izturēšanos, darbību radīt nevēlami skaļas skaņas, trokšņus.
PiemēriBērni sāka stipri trokšņot.
1.1.Radīt nevēlami skaļas balss skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriBūrī trokšņo viļņpapagaiļu pārītis.
1.2.Radīt nevēlami skaļas skaņas, parasti trokšņus (piem., par parādībām dabā, iekārtām, ierīcēm).
PiemēriĀrā trokšņo brāzmains vējš.