trokšņot
trokšņot [trùokšņuôt] -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Ar savu runu, izturēšanos, darbību radīt nevēlami skaļas skaņas, trokšņus.
PiemēriBērni sāka stipri trokšņot.
- Bērni sāka stipri trokšņot.
- Bibliotēkā trokšņot aizliegts.
- Kaimiņi trokšņoja un traucēja pārējiem naktsmieru.
1.1.Radīt nevēlami skaļas balss skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriBūrī trokšņo viļņpapagaiļu pārītis.
- Būrī trokšņo viļņpapagaiļu pārītis.
- Suns uz rīta pusi sāka trokšņot.
- Aizgaldā trokšņoja nepabarotie sivēni.
1.2.Radīt nevēlami skaļas skaņas, parasti trokšņus (piem., par parādībām dabā, iekārtām, ierīcēm).
PiemēriĀrā trokšņo brāzmains vējš.
- Ārā trokšņo brāzmains vējš.
- Darbnīcā trokšņo virpas.
- Ieslēgtais ventilators sāka trokšņot.