trinkšķēt
trinkšķēt 3. pers. trinkšķ, pag. trinkšķēja darbības vārds; intransitīvs
trinkšķis lietvārds; vīriešu dzimte
1.Radīt samērā augstu, parasti spalgu, skaņu (piem., par metāla priekšmetiem, kas strauji saskaras, plīstošiem stikliem); atskanēt šādai skaņai.
PiemēriModinātājs skaļi trinkšķēja.
- Modinātājs skaļi trinkšķēja.
- Pret logu kaut kas atsitas, un sāk trinkšķēt stikli.
- Tālumā trinkšķēja zvaniņi.
1.1.Skanēt (par strinkšķināmiem stīgu instrumentiem).
PiemēriTrinkšķēja ģitāras, un skanēja dziesmas.
- Trinkšķēja ģitāras, un skanēja dziesmas.
- Trinkšķ kokle.