trinkšķēt
trinkšķēt 3. pers. trinkšķ, pag. trinkšķēja intransitīvs, darbības vārds
trinkšķis vīriešu dzimte, lietvārds
1.Radīt samērā augstu, parasti spalgu, skaņu (piem., par metāla priekšmetiem, kas strauji saskaras, plīstošiem stikliem); atskanēt šādai skaņai.
PiemēriModinātājs skaļi trinkšķēja.
1.1.Skanēt (par strinkšķināmiem stīgu instrumentiem).
PiemēriTrinkšķēja ģitāras, un skanēja dziesmas.