trakot
trakot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Uzvesties uzbudināti, agresīvi, nevaldāmi.
PiemēriNarkomāns bija uzbudināts un trakoja.
1.1.Būt ļoti kustīgam, nepakļāvīgam, arī agresīvam (par dzīvniekiem).
PiemēriZirgs izbīstas un sāk trakot.
1.2.Būt ļoti skaļam, kustīgam, bezbēdīgam.
PiemēriTiklīdz skolotāja ir ārā pa durvīm, puikas sāk trakot un klaigāt.
2.Būt ļoti spēcīgam, postošam; norisēt ļoti spēcīgi, intensīvi (par parādībām dabā).
PiemēriĀrā trako vētra.