trakot
trakot -oju, -o, -o, pag. -oju darbības vārds; intransitīvs
1.Uzvesties uzbudināti, agresīvi, nevaldāmi.
PiemēriNarkomāns bija uzbudināts un trakoja.
- Narkomāns bija uzbudināts un trakoja.
- Ko tu trako?
1.1.Būt ļoti kustīgam, nepakļāvīgam, arī agresīvam (par dzīvniekiem).
PiemēriZirgs izbīstas un sāk trakot.
- Zirgs izbīstas un sāk trakot.
- Aiz sētas rēc un trako divi suņi.
1.2.Būt ļoti skaļam, kustīgam, bezbēdīgam.
PiemēriTiklīdz skolotāja ir ārā pa durvīm, puikas sāk trakot un klaigāt.
- Tiklīdz skolotāja ir ārā pa durvīm, puikas sāk trakot un klaigāt.
2.Būt ļoti spēcīgam, postošam; norisēt ļoti spēcīgi, intensīvi (par parādībām dabā).
PiemēriĀrā trako vētra.
- Ārā trako vētra.