tonis
tonis [tuõnis] -ņa, dsk. -ņu lietvārds; vīriešu dzimte
1.Noteikta augstuma mūzikas skaņa.
PiemēriČella tonis.
- Čella tonis.
- Augsts tonis.
- Dzidrs tonis.
2.Intonācijas, runas nokrāsa.
PiemēriPavēlniecisks tonis.
- Pavēlniecisks tonis.
- Laipns tonis.
- Zobgalīgs tonis.
3.Krāsas nianse.
PiemēriSilti toņi.
- Silti toņi.
- Krāsot sienas maigos toņos.
- Audumi sarkanos toņos.
4.Uzvedības normu kopums.
PiemēriLabais tonis.
- Labais tonis.
Stabili vārdu savienojumiLabais tonis.
- Labais tonis — pieklājības, uzvedības normas.
Stabili vārdu savienojumiAugstos toņos. Noteikt toni.
- Augstos toņos idioma — paaugstinātā balsī, ar pārākuma izteiksmi, arī rupji.
- Noteikt toni idioma — būt noteicējam, ietekmēt citu izturēšanos, rīcību.
Cilme:No grieķu tonos ‘uzsvars, tonis’.