tendēt
tendēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju intransitīvs, darbības vārds
1.Tiekties (uz ko), censties (pēc kā); būt ar tendenci (uz ko).
PiemēriTendēt uz uzņēmumu veidošanu.
1.1. Tāds, kas tiecas (uz ko), cenšas (pēc kā); tāds, kam ir tendence (uz ko).
PiemēriEgocentriski tendēts cilvēks.
Cilme:No latīņu tendere ‘virzīt, censties’.