tīt
tīt tinu, tin, tin, pag. tinu darbības vārds; transitīvs
1.Ar, parasti vairākkārtējām, riņķveida kustībām virzīt (ko garu, piem., pavedienu, auklu, stiepli) tā, ka (tas) saistās kādā kopumā; ar šādām kustībām veidot (ko garu, piem., pavedienu, auklu, stiepli, vēlamajā formā).
PiemēriTīt kopā auklu.
- Tīt kopā auklu.
- Tīt šļūteni uz statīva.
- Tīt dziju kamolā.
1.1.Šādā veidā virzīt (ko) nost (no kā).
PiemēriTīt diegu nost no spoles.
- Tīt diegu nost no spoles.
1.2.Virzot (priekšmeta, materiāla daļas, joslas), parasti cilindrveidīgi, veidot (to vēlamajā formā). Šādā veidā darināt (ko).
PiemēriTīt ruļļus matos.
- Tīt ruļļus matos.
- Tīt cigareti.
- Tītais biskvīts.
2.Likt (kam) kārtām apkārt, segt (kādu, ko), apņemot no visām pusēm.
PiemēriTīt šalli ap kaklu.
- Tīt šalli ap kaklu.
- Tīt zīdaini autiņos.
Stabili vārdu savienojumiMiglā tīts.
- Miglā tīts idioma — saka par ko nezināmu, neskaidru.
Stabili vārdu savienojumiTīt kādu ap pirkstu. Tīt makšķeres.
- Tīt kādu ap pirkstu idioma — sarunvaloda pilnīgi pakļaut savai ietekmei.
- Tīt makšķeres idioma — sarunvaloda bēgt.