stirkšķēt
stirkšķēt 3. pers. stirkšķ, pag. stirkšķēja darbības vārds; intransitīvs
stirkšķoņa lietvārds; sieviešu dzimte
Radīt asu troksni, kas rodas, piem., plīstot audumam; atskanēt šādam troksnim.
PiemēriViņš rāva no visa spēka, audums stirkšķēdams plīsa.