stīvēt sarunvaloda
stīvēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju darbības vārds; transitīvs
1.Ar pūlēm, grūtībām pārvietot, virzīt (piem., nest, vilkt, vest).
PiemēriStīvēt bērnu ratiņus augšā pa kāpnēm.
- Stīvēt bērnu ratiņus augšā pa kāpnēm.
- Apsargs sāka stīvēt iedzērušo vīrieti uz izeju.
2.Ģērbt, vilkt, parasti ar pūlēm, grūtībām.
PiemēriStīvēt mugurā uzvalku.
- Stīvēt mugurā uzvalku.
- Mēģinu noskatīto kleitu stīvēt mugurā, bet nekā – par šauru.
2.1.Ar pūlēm, grūtībām aut (ko ciešu, šauru).
PiemēriStīvēt kājās gumijniekus.
- Stīvēt kājās gumijniekus.
- Stīvēt bērnam virsū zeķubikses.