spogulis
spogulis [spuõgulis] -ļa, dsk. ģen. -ļu lietvārds; vīriešu dzimte
1.Priekšmets ar īpaši apstrādātu virsmu, kas labi atstaro gaismu un rāda attēlu.
PiemēriSienas spogulis.
- Sienas spogulis.
- Kabatas spogulis.
- Automobiļa skatu spoguļi.
- Aplūkot sevi spogulī.
Stabili vārdu savienojumiGreizais spogulis.
- Greizais spogulis — spogulis, kas rāda izkropļotu attēlu.
1.1.Gluda (ūdenstilpes) ūdens virsa.
PiemēriGluds ezera spogulis.
- Gluds ezera spogulis.
1.2.pārnestā nozīmē Tas, kas ataino, parāda (kā) īpašības, stāvokli u. tml.
PiemēriAcis ir cilvēka dvēseles spogulis.
- Acis ir cilvēka dvēseles spogulis.
2.Atšķirīgs laukums (dzīvnieka) ķermeņa virsmā.
PiemēriStirnām ap asti ir spilgti balts laukums, tā dēvētais spogulis.
- Stirnām ap asti ir spilgti balts laukums, tā dēvētais spogulis.
Stabili vārdu savienojumiGreizā spogulī. Kā spogulis. Kā spogulī.
- Greizā spogulī idioma — sagrozītā, izkropļotā veidā.
- Kā spogulis idioma — saka par ko ļoti gludu, spožu, spīdīgu.
- Kā spogulī idioma — saka, ja kas ir ļoti skaidri saskatāms, uztverams, izprotams.
Cilme:Ata Kronvalda jaunvārds, kas ieviests ģermānisma spieģelis vietā.